Augstākā kritika

Augstāko kritiķu argumenti balstās uz domu, ka agrīnās baznīcas teoloģija tika pakāpeniski attīstīta laika gaitā, lai apmierinātu agrīnās baznīcas vajadzības..

Augstāka kritika sākas ar tieši tiem pašiem tekstiem un procedūrām, ko izmanto, gatavojot mūsu mūsdienu Jaunās Derības tulkojumus.. Runa nav par papildu pierādījumu esamību, bet gan teorētiska virzība, kas savos secinājumos kļūst arvien spekulatīvāka un subjektīvāka, jo tālāk tai seko.. Šie posmi ir īsi izklāstīti tālāk:

izšķirt) Tekstu kritika

Tas ir tas pats process, ko izmanto, veidojot gandrīz visus mūsdienu Bībeles tulkojumus, līdz ar to saglabājušos manuskriptus rūpīgi salīdzina, lai nodrošinātu pēc iespējas tuvāku dokumentu oriģinālam.

bārts) Literatūras kritika

Tas mēģina analizēt tekstu no vārdu lietojuma viedokļa, gramatika, stilu un nozīmi. Šādai analīzei ir liela vērtība: taču ir potenciāli nopietnas nepilnības, jo analītiķis var pārāk viegli uzspiest tekstam savu interpretāciju, vai arī neatzīst, kur rakstnieka terminu lietojums atšķiras no parastā lietojuma. Vēl viena izplatīta problēma ir tā, ka literārais stils bieži atšķiras atkarībā no satura: tas bieži ir novedis pie pārāk sarežģītiem apgalvojumiem par vairāku autorību.

c) Vēstures kritika

Tas ir vērsts uz mēģinājumu atbildēt uz jautājumu par to, kur un kad teksts tika uzrakstīts, kuru, kam, un kādos apstākļos. Atkal, tas var būt ļoti noderīgi: bet ir jāapzinās šajā procesā izmantoto pierādījumu raksturs un relatīvais svars, kas tiek piešķirts dažādām norādēm. Pārāk bieži, kritiķi ar cirvi ir izvēlējušies lielāku nozīmi piešķirt izsecinātai nozīmei vai saiknei, nevis vienkāršam paša teksta izklāstam vai tādu avotu liecībām kā baznīcas tēvi.. The Jeruzalemes tempļa iznīcināšana ir klasisks piemērs.

s) Avotu kritika

Vēl viens procesa posms ir teorētiskā izstrāde par iespējamiem avota dokumentiem un tradīcijām, uz kurām dokuments ir balstīts. NT dokumentu gadījumā, vispārpieņemts, ka bija agrāki raksti un verbālās tradīcijas (sk. Lk 1:1-4) un līdzības starp pirmajiem trim evaņģēlijiem liecina, ka tie visi izmantoja šādus avotus. Taču jāatzīmē, ka nav saglabājušās šo dokumentu kopijas. Iespējamās rekonstrukcijas, piemēram, “J’, ir hipotētiski un ne bez trūkumiem, dažos gadījumos ir pretrunā ar pieejamajiem vēsturiskajiem pierādījumiem.

E) Veidlapas kritika

Formu kritikas pamati ir gandrīz pilnībā spekulatīvi. Tas sākas ar pieņēmumu, ka evaņģēliji ir salikti kopā no mazām mutiskām vai tekstuālām vienībām, pazīstamas kā perikopes, kas tika izplatīti neatkarīgi un pielāgoti vai pat izveidoti, lai apmierinātu draudzes īpašās vajadzības. Tās varēja būt leģendu veidā, pasakas, mīti, līdzības vai teicieni. Vēsturiskās detaļas un hronoloģija tiek uzskatīta par vēlākiem redakcionāliem papildinājumiem, kam nav īpašas faktiskas nozīmes. Faktiski, šajā brīdī, vēsturiskās liecības no paša teksta tiek vienkārši izmestas. Protams, ja šīs vēsturiskās detaļas būtu vēlāk izdomājumi, mēs negaidītu lielu vēsturisku precizitāti. Taču NT dokumentos ir mulsinoši daudz vēsturisku detaļu; un šīs informācijas apstiprinājums no nesenajiem atklājumiem ir bijis viens no galvenajiem iemesliem pieaugošai skepsei pret augstākajiem kritiķiem.’ pretenzijas.

E) Redakcijas kritika

Tas balstās uz formas kritikas pieņēmumiem, cenšoties analizēt postulēto vēlāko redaktoru iespējamās motivācijas (redaktori) no teksta. Protams, ja formas kritika ir spekulatīva, šī procedūra ir vēl jo vairāk.