Agrīno baznīcas avotu liecība.

Jaunās Derības pretenzijas uz autorību.

Ievērojot tā laika parasto praksi, nevienā no evaņģēlijiem nav skaidri nosaukti to autori. tomēr:

izšķirt) Iepazīšanās ar Lūku (1:1-4) un Apustuļu darbi (1:1-2), apvienojumā ar viņu rakstīšanas stilu, parādīt, ka tos ir rakstījis tas pats, augsti izglītots, persona. Evaņģēlija ievadā norādīts, ka viņš zināja, ka pastāv citi pieraksti par Jēzu’ dzīvi, taču centās uzrādīt precīzāk sakārtotu kontu nekā iepriekš; lai gan Apustuļu darbu ievads parāda, ka tas tika uzrakstīts kā evaņģēlija turpinājums. Pārslēdzas no trešās personas uz daudzskaitļa pirmo personu (tā sauktais "mēs".’ fragmenti) Apustuļu darbu nodaļu daļās 16, 20, 21, 27 un 28 norāda, ka viņš bija Sv. Pols.

bārts) John’s gospel contains a number of references to an unnamed disciple who was particularly loved by Jesus and who leant against him at the last supper to ask the identity of Jesus’ nodevējs. This unnamed disciple is identified in John 21:20-4 as the primary source for the gospel. It is clearly not Peter, who is frequently mentioned by name: but the description and other clues fit well with John, who is not explicitly named either. The epistles of John are attributed to the same author; though again he is not named in any of them. John is also explicitly identified as the author of Revelation: though this does not contain material relevant to the present discussion.

How convenient! Tekstu analīze liecina, ka Atklāsmes grāmatu nav sarakstījis Jāņa evaņģēlija autors!

c) There is little scholastic dispute about most of the epistles of St Paul, apart from those to Timothy and Titus. Viņiem ir raksturīgs stils un doktrināls saturs, un tie vienmēr ir skaidri identificēti kā viņa darbi, punkts, ko Pāvils min kā autentificēšanas līdzekli 2 Šie 3:17. (Ņemiet vērā, ka vēstule ebrejiem to dara nē pretendēt uz Paulīnes autorību.)

s) Abi 1 un 2 Pēteris skaidri norāda viņu autorību. Daži zinātnieki to ir apstrīdējuši, lai gan tas paliek tradicionālais skatījums. Tomēr, lai izvairītos no nevajadzīgiem strīdiem, tie nav minēti šajā diskusijā.

E) Jūdas vēstulē teikts, ka to uzrakstījis Jūda, Jēkaba ​​brālis. tomēr, tajā ir maz tiešu pierādījumu par augšāmcelšanos, tāpēc šajā diskusijā nav minēts.

Iekšējie pierādījumi par Jaunās Derības dokumentu datēšanu tiks apspriesti atsevišķi.

Agrīnās baznīcas tēvu liecības.

Polikarps (Slānis 69-155)

Polikarps, Smirnas bīskaps, viņu personīgi māceklis apustulis Jānis, and was burnt at the stake after publicly refusing to recant his faith. A letter written to the church at Philippi (not to be confused with the NT letter written by Paul) is all that survives of his own writings: but he is important as a source for the following writers.

Papijas (Slānis 60-140)

Papias was bishop of Hierapolis in Phrygia, and a prolific writer. His writings survive today only in citations from other authors, such as Eusebius and Irenaeus. Irenaus tells us he was a companion of Polycarp and had also heard John personally. Eusebius cites one passage in which Papias describes how he would avidly question anyone he met who had first-hand knowledge of the Apostles and early church leaders. Eusebius also cites the following statement by Papias:

‘Marks, having become the interpreter of Peter, precīzi pierakstīja visu, ko atcerējās, tomēr nepierakstot kārtībā to, ko Kristus teica vai darīja. Jo arī viņš to Kungu nedzirdēja, viņš arī viņam nesekoja; bet pēc tam, kā jau teicu, (apmeklēja) Pēteris, kurš pielāgoja savus norādījumus vajadzībām (viņa klausītājiem) taču nebija iecerēts sniegt sakarīgu pārskatu par Tā Kunga orākuliem. Tātad Marks nekļūdījās, kamēr viņš šādi pierakstīja dažas lietas, kā tās atcerējās; jo viņš rūpējās, lai neizlaistu neko no tā, ko viņš dzirdēja, vai sniegt tajā nepatiesu apgalvojumu.’

Arī Papias ir ierakstīts kā teiciens:

'Tātad, Metjū sacerēja orākulus ebreju valodā, un katrs tos interpretēja pēc iespējas labāk.’

Zinātnieki atšķiras par to, vai Papija domāja, ka Matejs rakstīja ebreju valodā, vai aramiešu valodā, ebreju tautas sarunvalodas dialekts.

Irēnija (Slānis 120-190)

Irenauss bija Polikarpa skolnieks, kurš, kā minēts iepriekš, bija paša Jāņa māceklis. Viņš to ieraksta:

“Matejs arī izdeva rakstītu evaņģēliju ebrejiem viņu pašu dialektā, kamēr Pēteris un Pāvils sludināja Romā, un baznīcas pamatu likšana. Pēc viņu aizbraukšanas, Apzīmēt, Pētera māceklis un tulks, arī mums rakstiski nodeva Pētera sludināto. Lūks arī, Pāvila pavadonis, ierakstīts grāmatā viņa sludinātais evaņģēlijs. Pēc tam, Džons, tā Kunga māceklis, kurš bija atspiedies uz viņa krūtīm, viņš pats publicēja evaņģēliju, dzīvojot Efezā Āzijā.’

Aleksandrijas Klements (Slānis 155-220) saka arī par Marku:

‘Kad, Romā, Pēteris bija atklāti sludinājis vārdu un ar garu sludinājis evaņģēliju, lielā publika mudināja Marku, who had followed him for a long time and remembered what had been said, to write it all down. This he did, making his gospel available to all who wanted it.’

Kopsavilkums

Although the gospel authors are not named in the New Testament itself, their traditional attributions are confirmed by the Early Church Fathers. These are authorities who had close, well-defined connections to the apostles and other first-generation Christians and were ready to die for their testimony.

According to the testimony of these early sources, Matthew was the first New Testament gospel written. Since Irenaus says it was done while Peter and Paul were at Rome this places the gospels after most, ja ne visas, the Epistles of Paul (Rome being Paul’s final destination).

Apzīmēt (generally identified as John Mark, māceklis no Jeruzalemes, kurš vairākkārt minēts Apustuļu darbos) uzrakstīja neilgi pēc tam, pamatojoties uz Pētera liecību. Lūka savu evaņģēliju uzrakstīja vēlāk, kam seko Apustuļu darbi, Jānis ir pēdējais no pēdējiem lielākajiem augšāmcelšanās lieciniekiem, kas reģistrēts.

Atpakaļ uz galveno rakstu.