Mācības no evaņģēlijiem
Uzmanīgāk aplūkojot Jēzu’ praktiska saskarsme ar jautājumiem, kas saistīti ar grēku un nožēlu.
Noklikšķiniet šeit, lai atgrieztos pie Can We Do No Wrong?, vai kādu citu tēmu zemāk:
Nepatiesi izlikšanās
Jēzus īpaši kritizēja divus uzvedības modeļus, kas, vienlaikus izskatoties labs un dievbijīgs, ir patiešām bīstama maldināšana.
Paštaisnuma augstprātība
Savā pirmajā vēstulē Jānis uzsver, ka ikviens, kurš apgalvo, ka ir ’bez grēka’, maldina pats sevi (1Jn 1:8). Jēzum bija līdzīgs uzskats par šādiem cilvēkiem. Apsveriet šo…
Viņš runāja arī šo līdzību dažiem cilvēkiem, kuri bija pārliecināti par savu taisnību, un kas nicināja visus citus.”Divi vīrieši iegāja templī lūgties; viens bija farizejs, un otrs bija muitnieks. Farizejs stāvēja un tā pie sevis lūdza: ‘Dievs, Es pateicos, ka es neesmu tāda kā pārējie vīrieši, izspiedēji, netaisnīgs, laulības pārkāpēji, vai pat kā šis nodokļu iekasētājs. Es gavēju divas reizes nedēļā. Es dodu desmito tiesu no visa, ko saņemu.’ Bet nodokļu iekasētājs, stāvot tālu prom, pat nepaceltu acis pret debesīm, bet sita viņam krūtis, sakot, ‘Dievs, esi man žēlīgs, grēcinieks!’ Es tev saku, šis vīrietis devās uz savu māju attaisnots, nevis otrs; jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemots, bet kas sevi pazemo, tas tiks paaugstināts.” (Luk 18:9-14)
Līdzība ir sarkasma smaga. “Farizejs stāvēja un lūdzās (vai pēc) pats.” Viņš ieņēma Dieva vietu, uzstādot sevi par savu taisnības standartu. Un Dievs pat neklausījās; viņa prasības augstprātības dēļ. Tam vajadzētu būt spēcīgam brīdinājumam ikvienam, kurš apgalvo, ka ir sasniedzis bezgrēcīgas pilnības stāvokli, iedomājoties, ka viņu dzīve atbilst Dieva standartiem, vai vienkārši domājot, ka viņi ir vairāk pelnījuši Dieva labvēlību nekā citi.
Taču ņemiet vērā, ka pats Jēzus bija savādāks. Reiz viņš patiešām vērsās pret saviem rūgtākajiem ienaidniekiem un pieprasīja, “Vai kāds no jums var pierādīt, ka esmu vainīgs grēkā?” Acīmredzot, viņi nevarēja; jo viņi tā vietā ķērās pie nepamatota apgalvojuma, ka, “tu esi samarietis, un tev ir dēmons.”(Jn 8:46-48)
Pārmaiņu nepieciešamība
Daži kristieši, kas sevi uzskata par kristiešiem, ir likti domāt, ka viņiem atliek tikai uzņemt Jēzu kā savu Glābēju, un viņi ir brīvi no jebkāda Dieva sprieduma riska uz visiem laikiem. Tādā ziņā, ka mums nekas cits neatliek, ko darīt, lai nopelnītu savu pestīšanu, tā ir pilnīga taisnība. Taču domāt, ka Jēzus negaida nekādas turpmākas pārmaiņas mūsu dzīvē, ir nāvējoša maldināšana. Ļaujiet man ilustrēt…
Pēc viņa noraidīšanas Nācaretē, Jēzus devās uz Kapernaumu (Lk 4:16 & Lk 4:29-31), kas kļuva par viņa jaunajām mājām (Mt 4:13). Saimons, Endrjū, Džeimss, Jānis un Filips visi bija no Kapernaumas un Betsaidas apkārtnes (Jn 1:44; Mk 1:16-29). Jēzus šajā apgabalā darīja daudzus brīnumus (Mt 8:5; Mk 1:30-34; Mk 2:1-12). Pēc barošanas ar 5,000 Jēzus bija tik populārs, ka cilvēki gribēja viņu padarīt par karali, ar spēku, ja nepieciešams: bet Jēzus viņus atstāja (Jn 6:14-15). Viņi atkal viņu izsekoja Kapernaumas sinagogā (Jn 6:24; Jn 6:59), apliecinot, ka vēlas darīt Dieva darbu (Jn 6:28). Bet Jēzus sāka skaidrot, ka viņu prioritātes bija nepareizas; ka viņš bija no debesīm; ka sekošana viņam prasīja pilnīgu uzskatu maiņu un pastāvīgu "barošanu".’ uz Viņu par dzīvību un spēku, ko tikai Viņš varēja nodrošināt; un ka viņam būs jāmirst, lai tas viss būtu iespējams (Jn 6:27-58). Tam no viņu materiālistiskā viedokļa nebija nekādas jēgas; un viņi nevēlējās mainīties. Tūlītējais rezultāts bija tāds, ka lielākā daļa no šiem mācekļiem, kas sevi sludināja, viņu pameta (Jn 6:61-66).
Šie cilvēki bija priecīgi, ka Jēzus bija kopā ar viņiem, kamēr Viņš tos svētīja, tos dziedinot, atbrīvojot cilvēkus, un apmierinot viņu vajadzības: taču viņi nevēlējās mainīt savu skatījumu vai prioritātes. Īsāk sakot, vairums no viņiem nekad īsti nebija nožēlojuši grēkus. Jēzus to zināja: un viņu neveiksmei bija mūžīgas sekas.
Tad viņš sāka nosodīt pilsētas, kurās bija paveikts vairums viņa vareno darbu, jo viņi nenožēloja grēkus. “Bēdas tev, Chorazin! Bēdas tev, Betsaida! Jo ja Tirā un Sidonā būtu darīti tie varenie darbi, kas jūsos darīti, viņi jau sen būtu nožēlojuši grēkus maisā un pelnos. Bet es tev saku, Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums. Tu, Kapernauma, kuri ir paaugstināti līdz debesīm, tu dosies uz Hadesu. Jo ja Sodomā būtu paveikti tie varenie darbi, kas jūsos darīti, tas būtu saglabājies līdz šai dienai. Bet es jums saku, ka Sodomas zemei tas būs pieņemamāk, sprieduma dienā, nekā tev.” (Mat 11:20-24)
Taču, lūdzu, ņemiet vērā, ka galvenā problēma šeit nebija ne viņu izpratnes trūkums par Jēzu’ ziņa, ne arī viņu sliktā uzvedība. Tajā posmā, arī mācekļiem, kas palika ar Jēzu, bija maz (ja ir) priekšstatu par to, ko Jēzus’ runāt par "barošanu".’ uz viņu, vai atdot savu dzīvību par pasauli, patiesībā domāts (Mt 16:21-23; Lk 18:31-34). Un viņu pašu uzvedība joprojām atstāja daudz ko vēlēties (Mk 9:33-34; Mk 10:13-14; Mk 14:50, Mk 14:66-72). Bet par spīti viņu trūkumiem, viņi bija pārliecināti, ka Jēzus ir "Kristus"., dzīvā Dieva Dēls’ un ka viņam bija "mūžīgās dzīvības vārdi".’ Šī iemesla dēļ, viņi bija apņēmušies viņam sekot. (Jn 6:68-69).
Patiesa grēku nožēlošana ir apņemšanās sekot Jēzum; un mainīt veidu, kā mēs domājam un rīkojamies, lai mēs varētu kļūt viņam līdzīgāki gan savā skatījumā, gan uzvedībā. Viss, kas mazāks, ir bīstams viltojums.
Kā Jēzus tiek galā ar grēku
Mēs esam redzējuši, kā Jēzus apzināti paaugstināja uzvedības standartus, kas tika gaidīti no saviem mācekļiem, galu galā pateikt viņiem, ka viņiem vajadzētu “esi ideāls, tāpat kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs” (Mt 5:48). Tomēr viņš bija noraidošs pret tiem, kuri apgalvoja, ka jau ir pietiekami labi (Lk 18:9-14). Mēs esam arī atzīmējuši, ka Jānis atzīst grēka iespējamību, vienlaikus pārliecinot mūs, ka tie, kas cenšas sekot Jēzum, var zināt pastāvīgu piedošanu un brīvību no nosodījuma un neveiksmes sajūtas.. Vai tas atbilst Jēzum’ savu vēstījumu un piemēru?
Jēzus piedod grēku
Viena no Jēzus iezīmēm’ kalpošana, kas visvairāk pretojās reliģiskajai iestādei, bija viņa gatavība piedot cilvēku grēkus. Viņi to atzina par pretenziju uz Dievišķumu ("Kas var piedot grēkus, ja ne tikai Dievs?’ – Mk 2:7). Bet neskatoties uz risku sev, Jēzus ātri paziņoja par savu piedošanu.
Atnāca četri cilvēki, nesot viņam paralītisku. Kad viņi pūļa dēļ nevarēja viņam tuvoties, viņi noņēma jumtu, kur viņš bija. Kad viņi to bija sadalījuši, viņi nolaida paklājiņu, uz kura gulēja paralītiķis. Jēzu, redzot viņu ticību, teica paralizētajam, “Dēls, tavi grēki tev ir piedoti.” (Mar 2:3-5)
Bet tur sēdēja daži rakstu mācītāji, un spriešana savās sirdīs, “Kāpēc šis cilvēks tā runā zaimošanu? Kas var piedot grēkus, izņemot Dievu?” (Mar 2:6-7)
Tūlīt Jēzus, Viņa garā uztverot, ka viņi tā domāja sevī, teica viņiem, “Kāpēc jūs domājat šīs lietas savās sirdīs? Kas ir vieglāk, lai pastāstītu paralītiskajam, ‘Tavi grēki ir piedoti;’ vai teikt, ‘Celies, un paņem savu gultu, un staigāt?’ Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes piedot grēkus” -viņš teica paralītiskajam- “Es tev saku, rodas, paņem savu paklājiņu, un ej uz savu māju.” (Mar 2:8-11)
Jēzus pat piedeva grēkus, par kuriem saskaņā ar ebreju likumiem draudēja nāves sods. Skat Lk 7:37-50 & Jn 8:3-11.
Kas bija Jēzus’ Attieksme pret atkārtotiem pārkāpumiem?
Mēs jau esam atzīmējuši, ka bija gadījumi, kad Jēzus cilvēkiem teica: “Vairs negrēko”.’ (Jn 5:14 & Jn 8:11). Bet vai tas nozīmē, ka viņš nebija gatavs dot viņiem vēl vienu iespēju? Apsveriet šo:
Tad Pēteris pienāca un sacīja viņam, “Kungs, cik bieži mans brālis grēkos pret mani, un es viņam piedodu? Līdz septiņām reizēm?” Jēzus viņam teica, “Es tev nesaku līdz septiņām reizēm, bet, līdz septiņdesmit reiz septiņi.” (Mt 18:21-22)
Jēzus tam sekoja līdzība par nepiedodošo kalpu(Mt 18:23-35), beidzas ar vārdiem, “Tā arī mans debesu Tēvs darīs jums, ja jūs katrs savam brālim no sirds nepiedosiet viņa nedarbus.” (Mt 18:35). Līdzība salīdzina Dievu ar ķēniņu, kuram ir atņemta tik liela summa, ka tā noteikti ir sakrājusies ļoti ilgu laiku, ar kalpu bija parādā daudz mazāku summu. Jēzus efektīvi saka, Mans tēvs ir bijis daudz pacietīgāks pret jums, nekā jūs jebkad varētu būt ar savu brāli. Tas ir Viņa piedošanas standarts pret jums; tāpēc jums jādara tas pats.’
Bet šeit ir brīdinājums. Jēzus arī teica:
Esi uzmanīgs. Ja tavs brālis grēko pret tevi, aizrādīt viņam. Ja viņš nožēlo grēkus, piedod viņam. Ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā, un septiņas reizes atgriežas, sakot, ‘Es nožēloju,’ tu viņam piedosi.” (Luk 17:3-4)
Ļoti iespējams, ka tas bija teiciens, ko Pēteris citēja atpakaļ uz Jēzu. Jēzu’ atbilde ir teikt, ka nav efektīva skaitliskā ierobežojuma: bet šis teiciens arī norāda uz grēku nožēlas vietu šajā. Ja persona atkārtoti izdara vienu un to pašu pārkāpumu, tas rada šaubas par viņa nožēlas patiesumu. Bet Jēzus’ norādījums mums ir tāds, ka mums ir jāpieņem viņu vārdi pēc nominālvērtības un jāpiedod. Mēs neesam kvalificēti, lai spriestu par viņu sirdīm: bet Dievs var un grib tiesāt gan viņu, gan mūsu sirdis.
“Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāts. Jo ar kādu spriedumu jūs tiesājat, tu tiksi tiesāts; un ar kādu mēru tu mēri, tas jums tiks izmērīts. Kāpēc tu redzi raibu, kas ir sava brāļa acī?, bet neņem vērā staru, kas ir tavā acī? “(Mat 7:1-3)
Kas par viņa attieksmi pret saviem mācekļiem’ Grēki?
Ja mēs skatāmies uz mācekļiem laikā, kad Jēzus bija ar viņiem, viņi bija tālu no ideāla. Viņi savā starpā strīdējās par to, kurš ir lielākais (Mk 9:33-37). Jēkabs un Jānis mēģināja apmānīt Jēzu, iedodot viņiem divas labākās pozīcijas (Mk 10:35-45). Tie paši divi gribēja izsaukt uguni no debesīm, jo viņi nebija gaidīti samariešu ciematā (Lk 9:51-56). Viņi teica māmiņām, lai tās pārstāj mocīt Jēzu ar saviem bērniem; kas Jēzu patiešām apbēdināja (Mk 10:13-16). Pēc diennakts kalpošanas, Jēzus gulēja laivā vētras laikā; un viņi apsūdzēja Jēzu, ka viņš nerūpējas, ja viņi noslīks (Mk 4:33-38). Pēteris vienā brīdī kļuva par sātana virtuālo ruporu (Mt 16:21-23). Viņš lielījās, ka nekad nepametīs Jēzu (Mk 14:27-31) un, neilgi pēc tam, viņi visi to darīja (Mk 14:50). Pēteris pat nolādēja, zvērēja un noliedza viņu jebkad pazinis (Mt 26:69-75).
Jēzus nevilcinājās stāties pretī šiem jautājumiem, kad un kad tie radās. Bet, aizrādījis viņiem, viņš nekad to neturēja pret viņiem. Un, neskatoties uz Pētera neveiksmi, Jēzus joprojām iecēla viņu vadīt mācekļus (Lk 22:31-32; Jn 21:15-19).