Kāpēc mācekļi bija pārsteigti?

Bieži tiek apgalvots, ka mācekļi, Jēzus viņam teica par savu gaidāmo augšāmcelšanos, vienkārši nespēju pieņemt, ka šīs tiešām varētu būt beigas; un tik ļoti maldināja sevi, ticot, ka Jēzus joprojām ir dzīvs. tomēr, tas ir pretrunā ar Jaunās Derības pierādījumiem, kā aprakstīts tālāk.

Mācekļi negaidīja augšāmcelšanos.

izšķirt) Evaņģēliji mums pastāvīgi to stāsta, lai gan Jēzus bija paredzējis savu nāvi un augšāmcelšanos, mācekļi pilnībā nesaprata viņa teikto un neticēja ziņām, kad tās dzirdēja (piem. Mt 16:21-3, 17:22-3, 20:17; Mk 16:11,13,14; Lk 24:11,25; Jņ 2:19, 16:16-32, 20:2,25).

bārts) Mācekļi uzskatīja Jēzu par Mesiju (Kristus) Jņ 1:49, Jņ 6:69, Mt 16:16 [Mk 8:27, Lk 9:20], Jņ 11:27, Lk 24:21. Problēma bija tā, kā ar ebrejiem kopumā līdz pat mūsdienām, viņu jēdziens par Mesiju bija kā uzvarošs atbrīvotājs, kas atbrīvos savu valsti no svešas apspiešanas. Ebreju domāšanai, miris Mesija vispār nebija Mesija. Jēzu’ nāve bija sagrāvusi viņu cerības un pierādījusi, ka viņi kļūdījās. Līdz ar to abu mācekļu acīmredzamā vilšanās uz Emmausas ceļa, pat ja viņi jau bija dzirdējuši sieviešu stāstu (Lk 24:17-24).

c) Lai gan Vecajā Derībā ir ierakstīti daži augšāmcelšanās brīnumi, vispārējās bažas Jēzū’ diena, tikpat daudz kā mūsējā, bija tas, ka mirušie cilvēki neatdzīvojas. Jo īpaši, kaut arī Jēzus pats bija uzmodinājis divus mirušus, neviens nekad nebija uzaudzis, izņemot ar varena pravieša starpniecību – un viņu pravietis bija miris: neviens nekad nebija sevi audzinājis.

s) Sievietes uztraucās par to, ka viņām nebija laika Jēzum pienācīgi apglabāt (ķermenis nebija noņemts no krusta līdz vakaram, kā minēts iepriekš). Viņi nedēļas nogalē bija pavadījuši laiku, gatavojot garšvielas, lai varētu pabeigt darbu, kad sabats būs beidzies (Mk 16:1, Lk 23:56-24:1).

Atpakaļ uz galveno rakstu.

Viņiem būtu bijis vieglāk pieņemt nefizisku augšāmcelšanos nekā fizisku.

izšķirt) Lai gan tradicionālā ebreju doma tiecās uzskatīt par garu, dvēsele un ķermenis kā vienots veselums, un saduķeji noliedza jebkādas atsevišķas garīgās eksistences vai jebkādas augšāmcelšanās iespēju, farizeji, ar kuru Jēzus nostājās šajā jautājumā, atzina, ka gars izdzīvoja pēc nāves. Vecajā Derībā ir ietverts stāsts par konfrontāciju starp ķēniņu Saulu un Samuēla garu (1 Sems 28:11-9). Šī ticība ir atspoguļota arī Jēzū’ līdzība par Divu un Lācaru (Lk 16:19-31). Var minēt arī citus piemērus.

bārts) Vēl svarīgāk evaņģēliji norāda, ka mācekļi’ paša domas dabiski sliecās uz šāda veida interpretāciju. Mēs to varam redzēt stāstā par Jēzus staigāšanu pa ūdeni; kur pirmais pieņēmums, ko viņi ir izdarījuši, bija tas, ka viņi redz garu (Mt 14:26 [Mk 6:49, Lk 24:37]). Līdzīgi, mums ir pārveidošanas konts, kur Jēzus redzams sarunājoties ar Mozu un Eliju (Mt 17:3 [Mk 9:4, Lk 9:30]). (Šeit jāatzīmē tas, ka, neatkarīgi no tā, ko jūs domājat par aprakstītajiem brīnumainajiem notikumiem, viņi joprojām sniedz mums ieskatu tajā, kā viņi domāja.)

Atpakaļ uz galveno rakstu.